Juridiskā adrese: Ķekavas novads, Rāmava, Purmaļu iela 12, LV-2111

Pirmā diena aiz pleciem, kādas ir Kristīnes Garklāvas atziņas

Vakar, 14. novembrī Pasaules diabēta dienā, biedrība Latvijas diabēta centrs, aizsāka sociālo kampaņu “Stiprāks par Diabētu”, kurā TV žurnāliste Kristīne Garklāva ir viena no drosmīgajiem, kas piekrita izdzīvot dažādas tipiskas diabēta slimnieka ikdienas situācijas. Šodien esam apkopojuši, kā tad viņai klājās…

Kāda bija Kristīnes motivācija piedalīties kampaņā

Šai akcijai piekritu, jo vadot labestības akciju Eņģeļi pār Latviju, sastapos ar ģimenēm, kurās ir bērni ar diabētu un kuriem ikdienā ir nepieciešams insulīna injekcijas un vecāku galvenais lūgums bija insulīna pumpīši. Piedaloties šajā kampaņā es vēlējos uz savas ādas izjust un saprast, kas notiek šo cilvēku dzīvē un pēc tam ar savu izglītotību palīdzēt. Jo man nav pieņemamas padomju laika paliekas, kad mēs izliekamies, ka mums apkārt nav cilvēki ar dažādām veselības problēmām un tādējādi atgrūžam viņus. Man ir liels prieks, ka mēs arvien biežāk runājam par tādām saslimšanām kā diabēts, autisms u.c., jo tikai tā mēs varam kļūt labāki.

Vēl viens iemesls kāpēc piedalos ir tas, ka man dzīvē nav bijusi iespēja satikt savu vectēvu (viņam bija diabēts) un caur šo pieredzi es vairāk spēju saprast, kāda bija viņa dzīve. Kādiem pārbaudījumiem un pārdzīvojumiem viņš gāja cauri, kas bija pirms vairākām desmitgadēm, kad dzīve ar diabētu bija vēl sarežģītāka. Piedaloties es varu būt tuvāk savam vectēvam.

Pārbaudījumi

Jau dienas sākumā Diabēts man uzlika pirmos pārbaudījumus, kad studijā, kur jau tā ir silts, aptina šalli un uzvilka mugurā mēteli. Tas pēkšņais karstums reāli apgrūtina darba veikšanu, turklāt tas turpinājās ar tādu inerci, ka vēl kādu laiku pēc mēteļa novilkšanas ir jūtama karstuma ietekme.

Karstuma un redzes traucējumu pārbaudījums.

Pēc tam Diabēts man uzlika brilles, ar kurām es neko nevarēju salasīt, tikai kaut kā griežot īpašā leņķī spēju kaut ko uztvert. Un tad es domāju, cik tas ir briesmīgi, ka cilvēkam, veicot savus ikdienas darbus, lietas uznāk šāda situācija. Tas ir diezgan traki un manuprāt var robežoties ar panikas lēkmi. Turklāt arī pēc briļļu noņemšanas vēl kādu laiku saglabājas tā sajūta, ka es špikmašīnā neko neredzu. Bija grūti ieiet atpakaļ normālā darba ritmā.

Nākošais pārbaudījums bija cukura mērīšana un maizes vienību skaitīšana. Kā izrādās tur apakšā vēl ir diezgan liela matemātika. Pirms katras ēdienreizes jāpārbauda cukura līmenis asinīs, jo tas rādījums ir daļa no aprēķina, lai saprastu cik daudz insulīns jāievada. Tad vēl jāspēj sarēķināt, cik daudz maizes vienības ir tajā ēdienreizē! Tad kad Krista man skaidroja un stāstīja, man pirmajās sekundēs jau viss sajuka un es vairs neko nesapratu. Bet ģimenēm un bēriem tā ir ikdiena, un nedod Dievs tu kļūdies.

Cukura mērīšana

Vēlāk man bija jāiejūtas situācijā, kas mēdz būt pie zema cukura līmeņa, kad cilvēkam ir grūti uztvert un sadzirdēt citu teikto. Lai to imitētu, man uzlika austiņas un uzgrieza skaļi mūziku. Tas bija ļoti grūti. Mēģināju nolasīt no lūpām. Varu iedomāties kādu apjukumu rada šādas situācijas ikdienas dzīvē.

Atziņas

Par spīti visiem grūtajiem pārbaudījumiem, es esmu ļoti priecīga piedalīties šādā pasākumā, jo cilvēkam ir ļoti grūti saprast, kam iet cauri citi cilvēki, ja vien paši nenonāk viņu vietā vai līdzīgā situācijā. Ir skaidrs, ka mēs nevaram izdzīvot to, ko, piemēram, izdzīvo Krista katru dienu, tomēr mēs varam tuvināties un kļūt iejūtīgāki. Tāpēc es aicinu katram palasīt, kas tad ir diabēts un ko tas var nodarīt, un kā mēs varam palīdzēt. Jo mēs būsim gudrāki, jo mēs būsim spējīgāki palīdzēt un atbalstīt cilvēkus ar diabētu. Ārkārtīgi mīļš paldies visiem par sirsnīgajām ziņām, kuras sūtījāt un teicāt, cik svarīgi ir, ka mēs par šo jautājumu runājam!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *