Juridiskā adrese: Ķekavas novads, Rāmava, Purmaļu iela 12, LV-2111

Kā rodas diabēts? Kāda ir tā izplatība? Pieredze.

Preses konferencē mūs ar savu klātbūtni atbalstīja arī Dr. Una Lauga-Tuņina, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe, Līga Ārente, Diabēta aprūpes māsu apvienības vadītāja, Krista Teivāne, Latvijas Diabēta centra dibinātāja un Rodrigo Uldriķis, kam diabēts ir ikdiena jau no 3 gadu vecuma. Mums bija iespēja padiskutēt par to, kas ir diabēts, kāda ir slimības būtība, kādi ir tā ierosinātāji un izpausmes. Kā arī uzklausījām pieredzi ar ko nākas saskarties cilvēkiem ar diabētu un viņu ģimenēm.

Pirmā tipa diabēts ir autoimūna saslimšana, un tas nozīmē, ka paša cilvēka organisms sāk uzbrukt un iznīcināt aizkuņģa dziedzera šūniņas, kas ražo tik svarīgo vielu insulīns. Nosaukumā ietvertais autoimūna saslimšana norāda, ka neviens nav vainīgs pie saslimšanas, tā nav nedz pārmērīga saldumu ēšana un tas nav lipīgi. Diemžēl šobrīd nav zināms, kas šo slimību provocē un kā to var izārstēt vai novērst. Tomēr labā ziņa ir tā, ka šobrīd mēs zinām gana daudz par to kā ar diabētu var sadzīvot un kontrolēt. 


tā Una Lauga-Tuņina, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe

Insulīnu cilvēka organismā ražo beta šūnas, kas atrodas aizkuņģa dziedzerī un saliekot kopā tās būtu pirksta gala lielumā. Bet viņu darbs ir ļoti liels un nozīmīgs, jo insulīns ir hormons bez kuras cilvēks nevar dzīvot, tieši tāpat kā bez gaisa vai ūdens. Mēs nevaram insulīnu aizvietot ar kādu citu vielu. Insulīns nodrošina to, ka glikoze jeb cukurs, kas ir asinsritē var nokļūt mūsu organisma šūnās un dot tām enerģiju jeb pabarot tās.

Insulīns atver durvis glikozei, lai tā varētu no asinsrites nokļūt šūnās.

Bez insulīna glikoze nespēj nokļūt šūnās, tādējādi pieaug tās koncentrācija asinīs un tās kļūst biezas kā sīrups. Lai atbrīvotos no liekās glikozes asinīs organisms sāk pastiprināti prasīt šķidrumu un attiecīgi arī pastiprināti izvada to no organisma. Tāpēc slāpes un bieža urinācija bieži vien ir pirmie diabēta simptomi. Tiem pievienojas bada sajūta, nespēks un svara zudums, jo šūnās trūkst enerģija un to organisms cenšas iegūt šķeļot taukus. Ja enerģija tiek ņemta no taukiem, tad rodas arī acetons jeb ketonvielas, kas saindē organismu, tāpēc ilgstoši augsti cukuri var novest pie sliktas dūšas, vemšanas un pat samaņas zuduma.

Lai varētu sadzīvot ar diabētu ir svarīgi zināt pamatlietas, kas ietver zināšanas par to kā lietot insulīnu atbilstoši uzņemtajam uzturam un fiziskajai slodzei. Ja par insulīnu kopumā ir daudz maz skaidrs, tad uzturs ir viena no tām lietām, ar kuru saistās daudz mītu. Bieži tiek uzskatīts, ka diabēta pacients drīkst ēst, piemēram, tikai griķus vai arī tieši otrādi nedrīkst ēst saldumus, kas nav tiesa. Diabēta pacientiem ir jāēd tieši tāpat kā mums visiem, bet pats galvenais ir pazīt uzturu un prast to izvēlēties. Diabēta pacientam tāpat kā ikvienam cilvēkam ir svarīgi ēst veselīgi.  Tāpat daudz stereotipu saistās ar fizisko slodzi. Nereti tiek uzskatīts, ka cilvēks ar diabētu nevar aktīvi sportot, kas nav tiesa. Pats svarīgākais, lai cilvēks veiksmīgi sadzīvotu ar diabētu ir saņemt kvalitatīvu apmācību. Piemēram, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā šādas apmācības tiek nodrošinātas gan bērniem, gan vecākiem, gan tuviniekiem, kas to vēlas. Klasiski apmācības norit vairākas dienas un aptver visus svarīgākos diabēta kontroles aspektus.

Runājot par diabēta izplatību diemžēl ir jāatzīst, ka tas kļūst arvien izplatītāks. Piemēram, šobrīd Latvijā ir aptuveni 600 bērni ar 1.tipa diabētu, kas ir uz pusi vairāk nekā pirms divdesmit gadiem. Piemēram, pagājušajā nedēļa mums bija tāds bēdīgs rekords 15 jauni pacienti. Tāpat arvien biežāk mēs sastopam ģimenes, kurās ir vairāki cilvēki ar diabētu – viens no vecākiem un bērns vai divi bērni. 

Una Lauga-Tuņina, BKUS endokronoloģe
Līga Ārente, Diabēta aprūpes māsu apvienības vadītāja (centrā), 
Una Lauga-Tuņina, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe (pa labi)

Kā mums kā sabiedrības locekļiem pamanīt diabēta pacientus un sniegt viņiem palīdzīgu roku?

Līga Ārente, kas ikdienā strādā ar pieaugušajiem diabēta pacientiem atzīst, ka diabētu no malas ir ļoti grūti pamanīt. Jo nostādot blakus divus cilvēkus, kur vienam ir diabēts, bet otram nav, jūs uz aci nevarēsiet noteikt, kurš ir kurš. Tomēr ir lietas (diabēta aprīkojums – glikometrs, insulīna pumpis, injektors u.c.), kuras pamanot var saprast, ka šeit ir stāsts par diabētu. Tāpēc jābūt gana vērīgiem un iejūtīgiem, lai pamanītu diabētu.

Dažādās diabēta kontroles ierīces

Jāatzīst, ka saistībā ar diabētu joprojām sabiedrībā valda daudz un dažādi stereotipi. Viens no biežākajiem ir tas, ka cilvēks pats vainīgs pie savas saslimšanas, jo par daudz ēdis saldumus, ir mazkustīgs un ar lieko svaru. Tomēr tā nav taisnība – diabēts var skart jebkuru, pat sportistu un absolūtu veselīga dzīvesveida piekopēju. Tieši stereotipi ir tie, kas bieži kalpo par iemeslu, kāpēc cilvēki baidās teikt darbā, skolā un citos kolektīvos, ka viņiem ir diabēts. Viņiem bail, ka vienaudži skolā apsmies, bail, ka darba devējs atlaidīs vai vispār nepieņems darbā. Viņi slēpj savas ikdienas diabēta aktivitātes – cukuru mēra un insulīnu injicē tualetē vai neveic vispār. Un rezultāts ir ļoti skumjš – diabēta kontrole ir slikta un cilvēka veselība ir apdraudēta. Tāpēc sabiedrības attieksme un atbalsts ir īpaši būtisks. Aicinām ik vienu uzzināt kaut nedaudz vairāk par diabētu, lai ar to saskaroties spētu būt iejūtīgi un atbalstoši.

Īpaši smagi ir saskarties ar situācijām, kad bērnu ar diabētu skola vai bērnudārzs atstumj. Mums ļoti bieži nākas dzirdēt vecāku stāstus, kad kāda izglītības iestāde vēlas no bērna tikt vaļā un ielikt kādā “speciālā” vietā, lai gan tas nemaz nav nepieciešams.

Una Lauga-Tuņina, BKUS endokronoloģe

Bērns ar diabētu, tā pat kā ar celiakiju vai citām hroniskām saslimšanām ļoti labi un droši var iekļauties bērnudārzā un skolā. Galvenais priekšnosacījums ir saprotoši speciālisti – izglītības iestādes vadība, medmāsa un pedagogi, kas ir gatavi iepazīsties ar situāciju, saskaņot aprūpes plānu ar ārstējošo ārstu, un sadarbībā ar vecākiem to īsteno nepieciešamo diabēta kontroli. Ko pierāda gana daudz labi piemēri, kur bērns veiksmīgi apmeklē parasto bērnudārzu vai skolu.

Rodrigo stāsts

Es saslimu, kad man bija 3 gadi. Bet to es neatceros. Zinu vien to, ko mamma ir stāstījusi par to laiku. Diabētu sāku atcerēties no kādu 5 gadu vecuma. Man šķiet, ka diabēts ir slimība, kas tev liek vairāk domāt par sevi, rūpēties un saplānot ikdienas gaitas. Man ļoti patīk braukt ar riteni un doties dažādos pārgājienos, lai to darītu man vienmēr jāatceras paņemt līdzi nepieciešamais – insulīns, glikometrs, glikozes tabletes un kas ēdams.

Jautāts par dzīvi skolā, klasesbiedru attieksmi, Rodrigo atklāj, ka problēmu nav. Iesākumā gan klasesbiedri ir izrādījuši pastiprinātu interesi par cukura mērīšanu un injekcijām, bet ļoti ātri pieraduši un likušies mierā. Tāpat skolā ir medmāsa, pie kuras var vērsties nepieciešamības gadījumā, bet par laimi Rodrigo tas nav bijis nepieciešams. Kopumā Rodrigo ir ļoti aktīva ikdiena, jo viņš daudz brauc ar riteni, apmeklē jaunsargus un automodelisma nodarbības. 

Kristas stāsts

Es ar diabētu slimoju jau 28 gadus. Tā ir ļoti gara, interesanta un bieži vien arī ļoti smaga pieredze. Tā ir cīņa katru dienu, ar sevi, ar savu slimību, tā ir cīņa ar diabētu. Un tieši tādēļ radās ideja par kampaņu Stiprāks par Diabētu, kuru uzsākam 14.novembrī Pasaules diabēta dienā. Jo, ja es vēlos dzīvot kvalitatīvi šodien, rīt un parīt un vēl vairākus gadu desmitus, tad man ir jābūt stiprākai par diabētu katru dienu.

Krista Teivāne, biedrības “Latvijas Diabēta centrs” dibinātāja

Tieši ilggadējā pieredze ik dienu dzīvojot ar diabētu bija par mudinājumu izveidot biedrību “Latvijas Diabēta centrs”, kura varētu palīdzēt un atbalstīt cilvēkus ar diabētu. Biedrības uzdevums ir rūpēties par diabēta pacientiem un viņu līdzcilvēkiem daudzos veidos – informatīvi, sniedzot emocionālu atbalstu, pārstāvot intereses dažādās valsts iestādēs, organizējot kopā sanākšanas pasākumus un protams arī informēt sabiedrību par diabētu. Un kampaņa “Stiprāks par Diabētu” ir mūsu šobrīd vērienīgākais pasākums. Cerams, ka ar šo pasākumu mēs pievērsīsim lielāku sabiedrības uzmanību šai slimībai un veicināsim izpratni un zināšanas par diabēta simptomiem, ārstēšanu un ikdienu.


Krista Teivāne, biedrības “Latvijas Diabēta centrs” dibinātāja

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *