Juridiskā adrese: Ķekavas novads, Rāmava, Purmaļu iela 12, LV-2111

Mans diabēts, mani noteikumi – Pāvels Rozēns

Pirmā diena

Divdesmit viena gada vecumā man atklāja pirmā tipa diabētu. Tagad man paliek 30 un mūs abus ar draudzeni gaida brīnišķīga dāvana – Kazbeks, septītā augstākā virsotne Eiropā. Tās augstums ir 5047 metri. Temperatūra kalna pakājē pa dienu dienu ir+250C, naktī +100C un zemāk. Savukārt, temperatūra virsotnē pa dienu ir -10, un es pat nevēlos zināt, kāda tā ir nakts laikā.

Mana mugursoma sver aptuveni 27 kilogramus. Mums diviem, man un augumā smalkajai Nino, bāzes nometnē pievienosies trešais kāpējs – Georgijs. Neviens no mums Kazbekā un pie tam tik augstu līdz šim nav kāpis, turklāt mums visiem ir minimāla pieredze kalnos kāpšanā. Pirmā Georgija pieredze kāpjot Kazbekā bija neveiksmīga – lielais vējš neļāva sasniegt tā virsotni.

Mēs plānojam uzkāpt sešās dienās, pakāpeniski palielinot augstumu par 600-700 metriem, bet nokāpt lejā vienas dienas laikā. Mājasdarbu izpildījām – mugursomu saturs ir rūpīgi pārdomāts, nepieciešamajam ekipējumam esot droši piestiprinātam pie somām. Mums līdzi ir 3 diabētiķu komplekti. Katrā no tiem atrodas – insulīns, glikometrs, stripi (teststrēmeles), glikagons, vairāki papildus glikometri un vizuālie stripi. Mans galvenais glikometrs Contour plus no Bayer saskaņā ar ražotāja informāciju darbojas līdz 6200 metru augstumam un+50C grādiem. Tā bija vienīgā tāda veida ierīce, ko man izdevās atrast, glikozes izmērīšanai ekstrēmos apstākļos. Pēdējos mērījumus es veicu 4800 metru augstumā un tā strādāja lieliski – galvenais to turēt siltumā, tuvu ķermenim. Krievu Satelit man atsūtīja laba draudzene Natālija, kurai arī pašai ir diabēts jau 25 gadus, ar pieredzi Elbrusā, Beluhā, un 2400 kilometru garā braucienā pa Krieviju ar trīsriteni. Pēc viņas vārdiem Satelit ir kā Kalašņikova automāts – darbosies pat tad, kad viss pārējais atteiksies strādāt. Bet, ja pat tas nestrādās, tad man vēl ir vizuālie testi – stripi glikozes mērīšanai ar asinīm. Tie bija populāri 90. gados, bet tagad atrodami tikai Krievijā un Austrālijā.

Bez tā visa, man līdzi ir 24 Bounty batoniņi (puse batoniņa katrai aktīvajai pārgājiena stundai) un puslitrs tīra grenadīna. Bounty ir labi tajā ziņā, ka tie tikpat kā nekūst un tajos ir vairāk ogļhidrātu kā sporta želejās. Taču, grenadīns paredzēts nopietnākos gadījumos, pirms glikagona. 100 gramos grenadīna ir aptuveni 80 gramu ogļhidrātu. Piedevām tas nekad nesasalst. Kalnu slimības profilaksei es lietoju mildronātu, C vitamīnu (līdz 400mg diennaktī) un Gruzijā pirkto šķidro skābekli. Savukārt, traumām un atjaunošanai – glikozamīnu, zivju eļļu, BCAA un B vitamīnu.

Kādēļ man tas viss nepieciešams? Kad saslimu, es nolēmu – ja spēšu kontrolēt diabētu pārgājienu laikā, tad pilsētā tas būs vēl vieglāk. Sāku iet pārgājienos, sākumā– divu dienu pārgājienos vasarā, vēlāk – vairāku dienu garumā, nedēļu garos, nesezonā, ziemas… Tas viss mani virzīja arvien tālāk un tālāk – ikdienas treniņi, sāku pārvietoties ar velosipēdu, noskrēju divus pusmaratonus, sāku ievērot noteiktu ēšanas režīmu. Īsumā – tas mani aizveda tālu un augstu. Es ticu, ka vajag darīt lietas, kas tevi biedē, jo tās tevi motivē kļūt labākam.Tu baidies – tu trenējies un gatavojies.

25.augusta vakarā, manā dzimšanas dienā, tā vietā, lai dzertu un ballētos, mēs lēnām kāpām augšup kalnā pretim klosterim. Tajā brīdī es biju daudz labāks un  spēcīgāks nekā pusgadu atpakaļ.

Otrā diena

Pēc mūsu plāna, 26. augustā mums no Samebas klostera (2170m) bija jāsasniedz pirmā nometne, kas atrodas pie Sabertses upes (2900m). Bet, no rīta pamostoties es nejutos īsti vesels un diemžēl mans veselības stāvoklis pasliktinājās līdz sliktai dūšai un vemšanai.

Iziešanai gatavojāmies lēni. Sākumā viena no netālu esošajām govīm vēlējās dabūt mūsu ēdienu, un govis šeit ir tik ļoti pieradušas pie tūristiem, ka nereaģē ne uz kliedzieniem, ne stumšanu. Par laimi, palīgā ieradās vietējie suņi, aizdzenot govi atpakaļ pie tās bara. Kamēr mēs bijām aizņemti ar dzīvniekiem, man kļuva vēl sliktāk. Kā gan tā? Vai tiešām būs jābeidz kāpšana tai īsti nesākoties? Man, kā cilvēkam ar pirmā tipa diabētu, nav nekā ļaunāka par vemšanu. Tieši tādēļ mani visvairāk biedē augstuma slimība. Atkārtota vemšana novārdzina, cukura līmenis krītas, un vēlāk ir neiespējami to paaugstināt bez glikagona. Un arī glikagons var veicināt sliktu dūšu. Un cik daudz es saprotu, injicējot glikagonu atkārtoti, tas vairs īsti neiedarbosies.

Es nespēju noticēt, ka tās varētu būt beigas… Augstuma slimība, atrodoties tik zemu… Neiespējami!

Tas, kas man palīdzēja, bija atmiņas no kāda plikpauraina instruktora lekcijas Youtube kanālā, kurš bija teicis, ka gadījumā, ja ir saindēšanās ar ēdienu, vemšana liek justies labāk, savukārt, kalnu slimības gadījumā ir otrādi. Tā bija sanācis, ka pie visa vainīgas bija vakardienas gardās vakariņas – mājās gatavota jēra gaļas zupa vasaras kafejnīcā. Pat ne vakariņas, bet mans vājais kuņģis, kas nebija gatavs vietējam ēdienam. Pēc tam es ēdu tikai rīsus, griķus un ātri pagatavojamās nūdeles, izslēdzot jebkādus gaļas produktus. Tajā dienā mēs nogājām 500 metrus līdz koku paēnai, kurā es nogulēju atlikušo dienu. Vakara pusē mana pašsajūta uzlabojās un dzīve šķita košāka.

Kamēr es gulēju, mūsu nometnei pievienojās divas vācietes, kuras jau 2 nedēļas bija ceļojušas pa Gruziju, un puiši no Maskavas – atbraukuši iedzert vīnu un lai aizietu līdz Meteo – vienai no bāzes nometnēm. Viens no viņiem bija vairāk pieredzējis un pat bija kāpis Elbrusā. Vēlāk, kāpjot lejā no Meteo, mums pievienojās divi turki, kuri stāstīja, kā visu nakti saluši 3700 metru augstumā un viens otram solījuši, ka vakarā kurs uguns kuru. Uz mūsu nometni pat atnāca ganu suns – pieklīda kā sens draugs. Jāsaka, ka klostera tuvumā esošie suņi izturas tā it kā katra nometne būtu viņu mājas, pienācīgi sargājot tās no govīm un svešiniekiem. Turklāt tie nav pārāk izsalkuši, bet, vienmēr laipni izturas pret cilvēkiem, jūtoties nepieciešami un savā vietā.

Vakara pusē mums pievienojās Jurijs no Ukrainas. Vēlāk uzzinājām, ka viņam ir 59 gadi un uz Kazbeku devies veselības stiprināšanas nolūkā. Mums par pārsteigumu, viņš kāpa viens, bez virvēm, bez ledus cērtes, ar nūjām un 30kg smagu mugursomu, kuru nesa pats (daudzi cilvēki nolīgst vietējos ar zirgiem somu nešanai). Bet, vispārsteidzošākais bija tas, ka viņš pa šo laiku Kazbekā bija paguvis uzkāpt divreiz! Uzkāpa pirmoreiz, tad pāris dienu atpūtās Meteo, un tā, kā viņam nekur nebija jāsteidzas, uzkāpa arī otru reizi.

„A, ko garlaikoties?!”

Jurijs atmeta ikdienišķi.

Uz jautājumu – „Jums noteikti ir liela pieredze kalnos alpīnismā?” viņš atbildēja, ka nepavisam neesot, ka šis esot viņa pirmais piectūkstošnieks.

Es neatbalstu solo kāpšanu bez ledus cērtes, jo uzskatu, ka tas ir nepamatots risks. Tomēr, kaut Visums mums visiem dāvātu tādu veselību un iekšējo uguni sešdesmit gados. Tādā kompānijā, pie ugunskura, miglā tik biežā kā piens, mēs aizvadījām vakaru. Puiši dalījās ar vīnu, brendiju, zāli, un es biju atvieglots, ka man nebija slikti un ka rīt mēs varēsim turpināt kāpt, lai gan pa šo dienu es īsti vēl nebiju atguvis spēkus.

Trešā diena

Piecēlāmies sešos no rīta. Paēdām, pabarojām suni, kurš visu nakti bija gulējis blakus mūsu teltij, un gājām. Tā kā mēs mana kuņģa dēļ pazaudējām veselu dienu, mēs uzreiz nolēmām doties uz Meteo. Tas nozīmē 1500m augstuma palielināšanos, kas ir ļoti daudz, un aptuveni 8-10 stundas ceļā. Ik pa stundai gājienā laikā es apēdu pusi Bounty, cenšoties noturēt cukura līmeni uz 8, bet, protams, tas ik pa laikam ceļas vai nokrītas. Starp brokastīm un pusdienām mūsu dienas kārtība ir sajukusi. Vispirms mēs nojaucam telti, pēc tam – paēdam, un tad uzreiz – izejam. Nekādas slaistīšanās. Es sev injicēju nelielu devu insulīna pusdienu laikā, lai to paceļam sadedzinātu. Kopumā, viss ir vienkārši. Insulīna injekciju komplekts, glikometrs, glikagons karājas kaklā ūdensnecaurlaidīgā Ziplock maisiņā. Nino ir tāds pats – rezerves. Sākoties ledājam, arī tas vienmēr ir viņas kaklā zem apģērba, un vēl viens somā blakus dzeršanas sistēmai lejā, kur siltāks. Vēl viena insulīna rezerve un papildus glikometrs atrodas ūdensnecaurlaidīgā maisiņā manā mugursomā ūdens pudeles tuvumā. Bet, no tā brīža, kad sākam iet pa ledāju, es to nolieku sev zem apģērba. Naktī tas viss atrodas manā guļammaisā. Es nemitīgi pārbaudu Nino – „Kur ir komplekts?”, saprotot, ka izklausos kaitinošs. Nino, paldies Tev par pacietību! Bet, manas bailes ir sasalis insulīns. Glikometru vismaz var sasildīt, bet insulīnu nevar.

Tieši pirms ledāja mēs satikām Georgiju, un mums ļoti paveicās, jo mēs aizgājām nepareizā virzienā un patērējām daudz spēka, kāpjot pa 1,5 metru augstu klinšainu sienu, pūloties uzstiept līdzi savas mugursomas. Bet, beigās visas pūles bija veltīgas un nācās kāpt lejā.

Savukārt, Georgijs jau tajā pašā naktī plānoja kāpt virsotnē. Ir divi samērā vienkārši maršruti, pa kuriem nokļūt virsotnē. Viens ir pa taisno no Meteo (3700m). Ceļš augšup aizņem aptuveni 8 stundas un atpakaļ tik pat. Un otrais maršruts, kuru mēs gribējām iet, ir sākumā doties uz plato (4200m), pavadīt tur nakti sniegā un no turienes uzkāpt virsotnē. Tā ir vieglāk un daudz jautrāk nakšņot ziemā. Georgijs vēlas doties uz virsotni no Meteo kopā ar savu līdzgaitnieku, jo ir steigā un pārliecināti par savām ķermeņa aklimatizācijas spējām. Bet, vienam no viņiem naktī sāka sāpēt galva un no rīta mēs viņus satikām Meteo, jo neviens nekur nebija aizgājis.

Pirms ledāja tikai es uzvilku pretslīdes radzes jeb „kaķus”, pārējie drosminieki nolēma iet vienkārši zābakos. Ar radzēm pa ledu ej kā pa asfaltu, daudz vieglāk kā ejot pa taku. Miglas ieskautais brūnais ledājs un augšup ejošā zirgu karavāna radīja sajūtu, ka esam citā pasaulē.

Tieši pirms ledāja, mēs pārāk ātri nogriezāmies pa labi un sākām iet pa pretī drūpošu zemi bez takas. Rezultātā, atlikušos metrus mums nācās kāpt četrrāpus pa birstošiem akmeņiem, bet mums aiz muguras sāka dārdināt pērkons. Tādas vieglas panikas pārņemts, es uzkāpu augšā, bet Nino no turienes izveda Georgijs un viņa biedrs pa blakus taku uz galveno, kurai mēs pagājām garām. Es nepavisam nevēlējos tur iestrēgt pērkona negaisā krēslas laikā, atrodoties uz slideniem akmeņiem. Pērkona negaiss mazliet pabiedēja, bet nesākās.

Tur bija vairāk kā simts telšu. Mēs uzcēlām savējo blakus grupai no Krievijas un devāmies uz virtuvi iekšā Meteo.

Meteo jeb Betlēmes būdiņa ir ēka ar daudzkrāsainu fasādi 3673 metru augstumā. Ovālā celtne, kas būvēta četrdesmito gadu sākumā vispirms bija kalnu nometne, pēc tam– meteoroloģiskā stacija. Tagad tā atkal ir alpīnistu pajumte. Šī vieta ir kā laikā sasalis kosmosa kuģis, sala atdalīta no ledāja. Iekšā ir dažas dzīvojamās istabas ar divstāvu gultām, gida telpa, smēķētava, kas daļēji kalpo par noliktavu un virtuve. Apkārt ēkai valda nekārtība, nometnes galā atrodas visu aizmirsta atkritumu izgāztuve. Tualete, protams, ir caurums būdas grīdā. Ļoti ērti, pat mazgāt nevajag, bet smaka – spēcīga.

Virtuve ir pārpildīta, visi sēž viens otram blakus – čehi, poļi, krievi, ukraiņi, lietuvieši, holandieši, vācieši.

Visi gatavo uz prīmusiem vai gāzes plītiņām. Daži pasūtījuši apkalpošanas servisu uz Meteo, tādēļ personāls viņus pabaro. Georgijs strādā par gidu vienkāršos kalnu pārgājienos ar nakšņošanu ciematos, viņam šeit ir draugi, tādēļ mēs viesmīlīgi tikām pabaroti ar rīsu putru, šokolādes konfektēm, sieru un desiņām. Bija mazliet neērti lietuviešu priekšā, kuri cepumu paciņu nespēja ne pārdot, ne iemainīt pret kondensēto pienu, bet galu galā viņi tāpat visu dabūja par brīvu no jaukā personāla.

Lūk, ap simts vīru un pāris sieviešu sēž 3700 metru augstumā un maina cepumus pret kondensēto pienu.  Visas sienas aplīmētas ar sporta tūrisma aģentūru uzlīmēm un dažādām frāzēm. Nav nevienas brīvas vietiņas, pat griesti apkarināti ar karodziņiem. Protams, ir arī pāris paziņojumi par bezvēsts pazudušajiem. Tajos tiek lūgts ziņos, ja vismaz tiek atrastas pazudušo cilvēku mantas, tuvinieki joprojām gaida pazudušo mirstīgās atliekas , un reizēm ledājs tās atdod.

Ir grūti elpot divu iemeslu dēļ. Pirmais ir augstums. Tikai aizejot līdz virtuvei jau aptrūkstas elpa tā, it kā tu būtu turp skrējis ar visu mugursomu. Otrais iemesls ir sausais un retinātais gaiss ar putekļiem no akmeņiem. Pilnīgi viss ir akmens putekļu klāts, mūsu telts piepildījās ar putekļiem pāris stundu laikā. Pusei cilvēku tur parādās faringīts. It īpaši, vecākiem cilvēkiem un smēķētājiem, arī tādi ir šeit.

Nino ir bijusi Meteo pirms trīs gadiem un saka, ka nekas nav mainījies. Iespējams,tā arī ir, nekam šeit nav jāmainās, šeit ir sava pasaule.

Šeit es nesatiku nevienu acīmredzami vāju vai pārgalvīgi stulbu cilvēku. Aiz ledāja atrodas pavisam cita rakstura cilvēki. Tie, kuri šeit atnākuši, spēj saglabāt mieru, šie cilvēki apzinās savu spēku, viņiem ir pārdomāts runas veids, konstruktīvas domas. Neviens nelielās ar uzvarām, par kalniem tiek runāts ar cieņu – kalni mani pielaida sev klāt, ļāva atrasties virsotnē un doties mājās. Gidu telpās, vienīgajā vietā, kura tiek pastāvīgi apsildīta, aug marihuāna. Apsveicu Gruziju ar legalizāciju! Pie ēkas ieejas atrodas  pievilkšanās stienis un soliņš. Sēžot uz soliņa var bezgalīgi raudzīties uz mākoņiem un ledāju, skati saviļņo sirdi. Ja pietiek spēks, tad pie stieņa var arī pavingrot. Es varēju pievilkties 23 reizes, ierasto 30 vietā, ko parasti veicu mājās.

Pēc visas gatavošanās – telts siešanas pie akmeņiem, lietu pārvietošanas un centieniem ietilpināt 2,2 kilogramu vieglā, mazītiņā teltī 50 kilogramus mūsu mantu un divus ķermeņus – mēs beidzot aizmigām.

Ceturtā diena

Mēs pamodāmies un uzzinājām, ka ūdens, kas tek no avota, pa nakti ir sasalis. Šeit ir vairāki avoti, kas iztek no metāla vai plastmasas caurulēm. Mēs neesam pārliecināti par ūdens kvalitāti, tādēļ vienmēr tam pievienojam dezinfekcijas tabletes – tu nekad nevari būt drošs par to, kas vai kurš atrodas vietā pa kurieni tek straume.Tādēļ, ūdens garša vienmēr atgādina baseinu, bet, toties sirds ir mierīga. Reiz šādā veidā man nācās veselas trīs dienas dzert purva ūdeni, tā nekas, pat žagu nebija.

Dienā šeit ir +15/200C, naktī –mīnusos. Lūpas šādā augstumā saulē kļūst sausas, deguns apdeg, pat plaukstas virspuse sāk atgādināt luksofora sarkano gaismu. Mēs priecājamies par to, ka mēs jūtamies labi, un ka šoreiz mūs nav piemeklējusi augstuma slimība. Parasti augstuma slimība sākas naktī vai atpūtas brīdī, cilvēki pamostas, jūtoties kā paģirās. Kļūst grūti pārvietoties, viss prasa vairāk spēka. Es dodos uz virtuvi un blakus durvīm kāds vīrietis, kurš vakar bija ātri gājis ar vieglu mugursomu teica, ka esot saslimis – viņš bija vēmis visu rītu. Daudz pelēkzaļu cilvēku. Nino satika mūsu krievu paziņas no pirmās nometnes un arī viņi neizskatījās pārlieku labi – vienam sāp vēders otram – galva. Pēc mūsu novērojumiem, lielākoties saslimušo vidū ir cilvēku, kuri pasūtījuši mantu uznešanu kalnā. Bet, tie, kuri paši nesuši savas mantas, izskatās daudz jautrāki. Ir arī daži piecdesmitgadīgi briesmoņi. Šķiet, ka tiem nespēj kaitēt itin nekas. Viņi jauc tēju ar brendiju, dalās stāstos, un iespējams, pat konservu kārbas atver tāpat ar pirkstiem.

Mana teorija ir tāda – ja nespēj pats savu mugursomu aizstiept līdz bāzes nometnei, tad labāk vēl patrenēties mājās.  Zirgi Tavu augstuma slimību kalnā tāpat neuznesīs. Mājās mēs pildījām elpas aizturēšanas vingrinājumus pēc Vim Hofa metodes. Šis trakais holandietis aizguva tibetiešu elpošanas tehnikas un varēja aiziet līdz Everesta bāzes nometnei šortos, noskriet maratonu ar basām kājām sniegā, 1,5 stundu nosēdēt ledus vannā, nopeldēt 100m zem ledus un ko tik vēl ne. Raksta, ka viņa metode imitē hipoksiju, uzlabo imunitāti, noturību pret aukstumu un palīdz pielāgoties augstiem kalniem. Es nezinu, kas mums palīdzējā vairāk – vectētiņš Vim Hofs vai mildronāts, bet mēs jutāmies labi.

Pusi dienas mēs vienkārši atpūtāmies – ēdām, dzērām tēju, sēžot uz soliņa, reizi stundā pastaigājos vai izstaipījos. Meteo pats no sevis sāka kāpt cukura līmenis, un es sāku sev injicēt Fiasp insulīnu ik pa stundai – tas palīdzēja. Tas jau bija gaidāms, biju dzirdējis, ka cilvēkiem ar diabētu vajadzība pēc insulīna pieaug pēc 3000m.

Pēc pusdienām mēs aizgājām līdz baznīcai, lai aklimatizētos. Baznīca gan vairāk līdzinās helikoptera kabīnei, nostiprināta ar trosēm pie akmeņiem aptuveni 4200m augstumā. Kā raksta internetā, šī esot Belēmes alas aizvērtā ieeja. „Tur atrodas Dieva šūpulis un Ābrama telts, stāvot bez pīlāriem, bez virvēm, un citi brīnumi. Zem tiem atrodas akmenī cirsts klosteris, kas tagad ir tukšs.”

Pirms aklimatizācijas gājiena mēs uzzinājām, ka divu nākamo dienu laikā būs pērkona negaiss. Tas nozīmē, ka mūsu plāns – rīt pārcelt nometni uz plato un pēc tam sasniegt virsotni, izgāzās, jo mēs būsi iestrēguši uz plato pērkona negaisā.  Doma par sēdēšanu negaisa laikā uz atklāta ledus vāka stiprā vējā, gaidot labākus laika apstākļus, mūs ne pavisam neuzrunāja. Laika ziņu dēļ visa nometne atdzīvojās – daži ātri sāka virzīties plato virzienā, daži gatavojās kāpt virsotnē pa nakti.

Bet mums nebija ne spēka, ne laika mašīnas, lai sakravātos un dotos sešu stundu pārgājienā tajā vakarā. Atmosfēru uzkarsēja cilvēki, kuri jau kāpa lejup no kalna un rādīja savas perfektās fotogrāfijas. Mēs aprunājāmies ar Georgiju un viņa draugu, kuru arī sauca Georgijs. Izrādījās, ka šodies teju vai puse no nometnes iziet no Meteo. Tādēļ pēc neilgām pārdomām un apspriedes mēs nolēmām doties ar četru cilvēku grupiņu. Mēs ātri savācām mantas, termosu ar tēju,mazliet ēdiena, dūraiņus (talismanu no Natālijas) un likāmies gulēt septiņos vakarā. Modinātājam vajadzēja mūs pamodināt pusnaktī, bet vētra bija paredzēta divos naktī.

Piektā diena – kāpšana augšup

Mēs pamodāmies pusnaktī. Vējš nežēlīgi purināja mūsu telti un es nevarēju teikt, ka būtu izgulējies, jo nemitīgi biju pamodies no trokšņa, ko radīja telšu plivināšanās vējā. Pavisam negribējās līst laukā no telts tādā vējā, vēl jo mazāk – iet. Bet mēs nolēmām turēties pie plāna. Vietējie teica, ka kaut arī vējš neesot nekāda dāvana, kāpt augšup varot, un tam vajadzētu pierimt.

Mēs mazliet paēdām, dabūjām ķiveri un uzvilkām drošības sistēmu. Ķiveres, ledus cērtes un radzes mēs noīrējām, taču sistēmas un virves atvedām savējās. Dabūt ķiveri priekš Nino bija sarežģīts uzdevums. Vecie vienkārši pasmējās – „Kam tev ķivere? Nokritīsi, tāpat nepalīdzēs.” Tikai otrajā reizē mums izdevās Meteo noīrēt ķiveri. Vietējie kāpj bez ķiverēm un kopumā uz drošību noraugās ar cinisku smīnu. Ko gan es varu tur piebilst – katram sava galva uz pleciem.

Mēs izgājām pilnīgā tumsā. Sejā uzreiz sāka cirsties aukstums, pēc pāris stundām piemeklēja grēmas un galvassāpes. Ikdienā mans glikogēna rādītājs ir 6,7, un es esmu diezgan saprātīgs diabētiķis, bet tagad cukura līmenis no pārgājienos pierastā 8-10 uzkāpa līdz 13-15. Es dzēru zāles pret sliktu dūšu, caureju, pretsāpju līdzekļus, injicēju insulīnu un gāju tālāk. Visu šo laiku es centos elpot dziļi, cik tik gaisa temperatūra atļāva to darīt. Es pat gaidīju brīdi,kad kļūs vēl sliktāk, ne velti biju daudz lasījis un vazājis līdzi aptieciņu. Pēc stundas visi nepatīkamie simptomi mitējās, acīmredzami medikamentu izvēle atmaksājās. Piķa melnajā tumsā, vairāk kā 50 laternu čūska locījās augšu kalnā. Katra gaismiņa – cilvēks, kurš šeit atnācis meklēt kaut ko sevī. Mēs kāpām spītējot aukstumam, vējam un nogurumam.Pēc četrām stundām mēs nokļuvām pie ledāja. Es uzvilku siltās zeķes un flīsu. Neko uzmundrinošāku par šo aukstumu es nekad nebiju piedzīvojis – klabot zobiem un savelkot radžu siksnas ar nejūtīgiem pirkstiem, atcerējos kolēģa padomu vicināt kājas, ja tās nosaltu.Beigās, es vicināju kājas katrā atpūtas brīdī līdz rītausmai. Sala pēdas.

Man īsti nav piemērotu apavu šādai kāpšanai – tikai viegli trekinga, vienslāņa. Bet mani izglāba zeķes, kas paredzētas -300C. Visi mani pieci pārgājiena zeķu pāri ir no firmas Mund: trīs vasaras, vieni ziemas un vieni ekstremāli aukstai ziemai. Es tās burtiski pielūdzu. Visa šī komplekta kopējā cena ir ap 100 eiro. Tās novada sviedrus, neabsorbē smaku, izžūst minūtes laikā un silda pat esot mitras. Labāks par šīm zeķēm var būt tikai kaķis, sega un kafija ar konjaku mājās.

Mēs savienojamies ar virvi un uzsākam ceļu pa ledāju. Es jau sen skaitu ieelpas un izelpas. Tas palīdz grūtās situācijās. Izskaitu 10 ciklus… Un tad sāku no jauna, tas palīdz nedomāt par muļķībām un sekot līdzi tam, kas notiek zem kājām. Un tur ir daudz lietu, no kā uzmanīties – akmeņi, ledus, plaisas, radzēm nevajadzētu saķerties savā starpā, vai vēl ļaunāk – savainot otru kāju. Virvei vajag būt vienmērīgi sadalītai starp mums un uz tās nedrīkst uzkāpt.

Katru ieelpu es cenšos izdarīt dziļāku kā izelpu – Vim Hofs skaidro, ka tas palīdz uzkrāt skābekli. Ilgākais laiks, ko esmu aizturējis elpu ir 5 minūtes un 10 sekundes.Kaut kas ir tajā metodē. Pateicoties viņam, pat mājās dīvānā iespējams sarīkot lielisku atslābināšanos. Mēs esam sasnieguši plato, un attālums no mums līdz grupām priekšā šķiet biedējošs. Viņi ir tik augstu! Burtiski – rāpojoši punktiņi. Taka ir šaura – divu pēdu platumā tā zig-zagā vijas augšup. Mēs nomainām nūjas pret ledus cērtēm. No vienas puses – kalnu siena, no otras –bezdibenis. Pa tādu taku mierīgi varētu braukt ar ragavām, mīkstā sniega sega pārvērtusies cietā, slidenā garozā. Tā varētu slīdēt veselu kilometru, un nav zināms, kas notiktu, ja tu apstātos.It īpaši, ja kristu kopā ar citiem kāpējiem ar radzēm un ledus cērtēm rokās.

Ar katru soli kļūst arvien grūtāk. Soļi vairs nav soļi, bet gan – solīši. Mēs jau esam gājuši aptuveni sešas stundas. Ūdens dzeršanas sistēmā ir sasalis, es iedevu tēju Nino un centos apmānīt slāpes košļājot gumiju un sūkājot konfektes, kas paredzētas kakla sāpēm. Rezultātā, ceļā līdz virsotnei mēs pavadījām deviņas stundas un praktiski neko nedzerot.

Mūsu grupas temps ir samazinājās – mēs ejam vislēnākā gājēja ātrumā. Nino ir nogurusi, tādējādi, mēs visi ejam lēnāk, virve nostiepjas. Viens no Georgijiem vēlas iet ātrāk, mēs pārliecinām viņu nepalielināt iešanas tempu. Turklāt, atklājas kļūme drošības sistēmā, izceļas strīds gruzīņu valodā, kuru nesaprotu tikai es. Manā skatījumā, ja viens cilvēks nevar paiet, tad neiet visa grupa. Bet ne visi domā tāpat kā es. Otrais Georgijs atsien sevi un ātri dodas uz priekšu, atstājot mūs. Bruņurupuča soļiem, lēni, solis – pauze, solis – ieelpa, mēs turpinām kāpt augšup. Vēlāk, Nino stāstīja, ka ļoti pārdzīvojusi tādēļ, ka pa rokai nav bijis amonjaks. Par laimi, tas nebija vajadzīgs. Mēs nonācām līdz „sedliem”. Kazbekas ir divas virsotnes, starp tām – ieplaka. Ieplakā ir silti, spīd saule, sniegā ir vesela grupiņa krāsainu cilvēku, kuri bauda skatu un atpūšas. Es mēģināju noņemt slēpošanas masku, bet saule pārāk žilbināja. Laika apstākļi mūs lutināja – ne vējš, ne mākoņi. Vēlāk viens no gidiem teica, ka tās bijušas labākās dienas sezonā, un ka septiņas no divpadsmit viņa vadītajām grupām nesasniedza virsotni laika apstākļu vai fizisku iemeslu dēļ.

Georgijs, kurš mūs pameta, jau kāpj zemē, jo virsotni jau sasniedzis. Visi uztver situāciju bez aizvainojuma un nolemj, ka par sodu, viņam jākāpj vēlreiz kopā ar mums. Mēs atstājam somas sniegā un dodamies pēdējā gājienā savā gliemeža tempā. Ķīniešu sakāmvārds vēsta – „Ātri – tas ir lēni, bez apstāšanās”. Es to ļoti labi sapratu, gatavojoties savam pirmajam pusmaratonam. Pēdējais posms aizņēma stundu. Mēs uzkāpām Kazbekā!

Tas nav septiņu stundu ceļš vai četru dienu gājiens no kalna pakājes. Tas ir pusgada ceļš, sākot no brīža, kad Rīgā, manā virtuvē, radās šī ideja, līdz pēdējam solim kāpjot virsotnē. Pētot informāciju internetā gan krievu, gan gruzīnu, gan angļu valodā, mēs neatradām nevienu cilvēku ar 1. tipa diabētu, kurš būtu pabijis Kazbekā. Cik man zināms, ir bijuši pāris mēģinājumi uzkāpt Elbrusā, bet tie nav izdevušies. Tas ir tik dīvaini postpadomju valstīs, jo Everesta virsotni izdevies sasniegt jau 6 cilvēkiem ar 1. tipa diabētu. Apdulluši, laimīgi, mēs raugāmies viens otrā, vāļājamies pa sniegu, fotografējamies un apskaujamies. Man līdzi ir divi A4 izmēra plakāti: „Fuck You Diabetes” („Ejellē, diabēt!”) un „My Diabetes My Rules” („Mans diabēts – mani noteikumi”), bija pat grūti izvēlēties.

Piektā diena – kāpšana lejup

Lejā uz plato mēs satikām divus dzīvespriecīgus vīrus tā ap gadiem sešdesmit, kuri mūs uzaicināja iedzert tēju. Viens no viņiem mums deva padomu par drošības sistēmu un pieminēja, ka iešana ar mugursomu ir visveselīgākā. Smieklīgi, viņam ir 60, viņš tik tikko nokāpis lejup, vāra tēju tā it kā nekas nebūtu noticis, cienā mūs, bet es tik pat kā nevaru nostāvēt un jūtu, kā ar katru minūti man kļūst sliktāk un vajag pēc iespējas ātrāk iet lejā. Mēs pieklājīgi atsakāmies no tējas un steidzamies lejup. Kādā brīdī beidzot viņi mūs panāca, runājām par drošību kalnos, pensionēšanās vecuma noteikumiem Krievijā. Es kaut kā pensionārus biju iztēlojies mazliet citādākus. 

Kāpšana lejup ir nepatīkamāka kā augšup, traumatiskāka, vairāk spriedzes locītavām. Pēc nokāpšanas lejup līdz „sedliem”, mēs sadalījāmies divās grupās – Georgija kompānija devās prom ātrāk, jo viņi plānoja nokļūt Tbilisi tās pašas dienas naktī, un mēs uzkavējāmies, lai atpūstos. No jauna atgriezās diskomforts –vēders, galva, liels vājums – īsumā, kā smagas paģiras. Mēs lēnām kāpām lejup, saule sildīja un ūdens dzeršanas sistēmas caurulītē atkusa. Tikai tad es aptvēru, cik ļoti man slāpa. Bet, man griežas galva un sliktā dūša neatļāva normāli kustēties. Arī Nino sasāpējās vēders. Tā, kā vienīgā iespēja bija kāpt lejup, mēs dzērām mūsu mīļāko kokteili – Sorbex, Lapiromid, pretsāpju zāles, es sev injicēju insulīnu, lai pazeminātu cukuru, kas bija uzkāpis līdz 10, un mēs gājām lejup. Lēni, ļoti lēni. Ja kāpšana augšup aizņēma septiņas stundas, tad nokāpšana – deviņas stundas. 10 elpošanas cikli, 20 soļi, apstāšanās, elpas trūkums, nelabums.

Es vēlējos apgulties, saritināties un aizmigt. Cukura līmenis 6,5 – laiks apēst Bounty, vienalga cik slikti vai nē, Bounty garšo labāk kā grenadīns. Mēs atrodamies uz plato, apkārt plešas tukšums neskaitāmu stadionu platībā un akmens sienas tribīņu vietā. Periodiski no tribīnēm atskan „aplausi” – dienā akmeņi atkūst un krīt lejup no sienām. Šādā skaistā laikā akmeņi krīt aptuveni reizi 5 minūtēs – daudz mazu,bet daži futbola bumbas lielumā gandrīz sasniedz taku. Ieraudzījām arī vienu nopietnu nogruvumu tālumā, kad sagruva vesela kārta.

Reti,bet joprojām zem kājām pamanām plaisas, ne pārāk nopietnas, priekšā vēl tikai dažas lielākas. Pateicoties radzēm ledājs šķiet esam visstabilākā vieta. Nekas neslīd, nekas nekrīt – tas ir retums pēdējo dienu laikā. Bet, vienā brīdī, kāpjot pāri plaisai, aiz Nino, kas iet pirms manis, es paslīdu uz gurna. Tajā pašā vietā, kur kāpu. Es iekliedzos un ar rokām iekrampējos ledū. Uzreiz izkāpu laukā, bet zilums gan palika. Mana soma tajā brīdī svēra 7 kg. Ja tie būtu standarta 25-27kg, tad no kājas salaušanas izvairīties būtu ļoti grūti. Kalnu apdrošināšana, par kuru tik ļoti žēl bija maksāt, būtu noderējusi.

Ja es būtu savainojis kāju, Nino nespētu mani izvilkt laukā. Tālākais ceļš uz Meteo ir klāts ar ledu un sniegu, un tad seko garš akmeņu un klints bluķu labirints. Tas nozīmē, ka viņai nāktos iet uz Meteo pēc palīdzības, un man būtu viņi jāgaida aptuveni desmit stundas aukstā naktī uz mūžīgi sasaluša plato. Iedomājoties tādu scenāriju, es vēlreiz pārliecinājos, ka nevienam nevajadzētu žēlot naudu apdrošināšanai, kas segtu evakuāciju no grūti sasniedzamām vietām uz slimnīcu savā dzimtajā pilsētā.

Kāpjot lejup, kā jau savā stilā, mēs mazliet apmaldījāmies. Diena kļuva siltāka, viss kūst, tuvojoties vakaram – parādās neliela migla. Un mēs sākām kāpt augšup naktī – tumšā, kad apkārt vērās pavisam cita ainava.

Pēc trim stundām, kāpjot lejup, mums izbeidzās ūdens, mums uznāca otrais slāpju raunds. Saka, ka kalnos ķermenis atūdeņojas ātrāk, jo plaušas iztvaiko mitrumu retinātajā gaisā. Jā, tas patiesi tevi izkaltē. Lūpas saplaisājušas, apakšējā –tūlīt saplīsīs. Nāsis arī pietūkušas. Tādā stāvoklī, deviņas stundas, nesteidzoties, ar sarunām un apstāšanos, aizgājām līdz Meteo. Paēdām, uzpildījām ūdeni. Es izdzēru trīs litrus. Papļāpāju ar čehiem, kuri bija tikko ieradušies, iedzēru kandžu par mūsu un viņu veiksmi.

Nākamajā rītā es pamodos ar sāpēm mutes un kakla gļotādā, kā arī degunā, kas bija pilns asiņainiem puņķiem. Es domāju, ka tās bija atūdeņošanās un augstuma sekas. Deguna gļotāda sāpēja vēl trīs dienas pēc atgriešanās Tbilisi.

Sestā un septītā diena – kāpšana lejup

Mēs gulējām aptuveni astoņas stundas. No rīta spīdēja saule, bet kalna galā sāka veidoties negaiss, par kuru visi tā bija runājuši. Lejā bija karsti, bet Kazbeks bija ietinies pelēkos mākoņos. Saskaņā ar sākotnējo plānu, mēs tikai šodien būtu devušies uz virsotni, kas šobrīd nav pat redzama. Cik labi, ka mēs neesam tur, tajā miglas mākonī.

No ledāja mēs nokāpām diezgan viegli. Uzreiz pēc tam es ietnu kāju lielos īkšķus, lai izvairītos no iepriekšējās nepatīkamās lejā kāpšanas pieredzes. Mēs jau iztēlojāmies kā šonakt kratīsimies  mikroautobusā atpakaļ uz Tbilisi un apspriedām, ko ēdīsim vakariņās. Taču, mūsu sapņi izplēnēja, kad nonācām līdz vietai, kur iepriekš bijām satikuši Georgiju un šķērsojuši strautu. Toreiz diena bija aukstāka, bet, pēdējās divas dienas padevušās tik siltas, ka ledājs sācis kust. Strauts bija pārtapis nemierīgā straumē, kas nesa akmeņus. Tā gandrīz izrāva man no rokām trekinga nūju, kad centos sataustīt tās apakšu.

Mēs ilgi stāvējām un prātojām – lēkt vai nelēkt, un, ja lēkt, kāds būtu vislabākais veids, kā drošināties? Beigās, es uzkāpu atpakaļ no turienes, no kurienes bijām nākuši un atradu vietu, kur mēs varējām droši iziet cauri ledājam un mēs nolēmām nelēkt. Atnāca trīs polietes, viena atteicās lēkt, otrā lēca un viņai izdevās. Trešā sekoja viņai. Viena pārlēca viegli, bet otra – paslīdēja. Kopā ar mugursomu straume viņu nesa kādus 5 metrus līdz viņu pārtvēra draudzene. Mēs jau bijām kādus 30 metrus uz priekšu, kad tas notika, un es pagriezos, izdzirdot viņu kliedzienus. Atpakaļ negājām, jo diez vai varētu viņām palīdzēt. Un divas no trim meitenēm bija otrā krastā, bet trešā skumji tupēja. Mēs nolēmām, ka esam pieņēmuši pareizo lēmumu un gājām meklēt apkārtceļu. Kamēr mēs pārģērbāmies, stiprinājām radzes un ledus cērtes pie somām, ņemot tās ik palaikam nost, rāpojot pa ledāju un klīstot pa akmeņiem un kūstošā ledāja strautiņiem, pagāja puse dienas. Tā rezultātā, mēs pazaudējām visas iespējas tajā dienā paspēt nokāpt līdz tuvējam ciematam un braukt uz Tbilisi.

Mēs aizgājām uz jaunāko nometni, ar maiņas apaviem un numuriņiem, kas maksā 100 eiro, bet – bez ēdiena. Mēs sirsnīgi pasmējāmies par to, ka bijām gatavi maksāt daudz par jebkādu ēdienu, bet maksāšana par vienkāršu istabu šķita bezjēdzīga.Pēc tam, kad viens no viesiem mums pajautāja, kādēļ mums ir virve, mēs jokojāmies, ka devāmies kalnu kuiļu medībās un tad nolēmām, ka ir laiks doties prom. Paņēmām no viņiem alu un aizgājām uzsliet telti blakus citiem kalnos kāpējiem.

Autostāvvietā mēs veiksmīgi savācām dēļus, salikām ugunskura vietu no plakaniem akmeņiem un aptuveni pusstundu nopūlējāmies iedegt uguni. Aptuveni 3000m augstumā viss dega ar grūtībām, labi dega tikai Bounty iepakojumi – naftas produkts, ar tiem izdevās iekurt ugunskuru. No otras puses, mēs bijām priecīgi, ka četri pusmetru gari dēļi dega trīs stundas. Zemām temperatūrām un retinātam gaisam ir arī savi plusi. Skatījāmies zvaigznēs, dzērām alu, un beidzot nekur nebija jāsteidzas. Bija atlikušas tikai aptuveni trīs vai četras stundas kāpiena un mēs jau bijām lejā, kafejnīcā gaidot savas pusdienas un pārsteigti skatoties uz sevi spoguļos aiz bāra letes.

Tālākais stāsts vairs nav tik interesants, es tikai vēlētos piebilst pāris vārdus, kā tas viss ietekmēja manu cukura diabēta kompensāciju.

Lai novērtētu kaut kā īpašības, smadzenēm nepieciešams kontrasts, salīdzinājums ar citām īpašībām. Grūti novērtēt apkalpošanu ceļmalas kafejnīcā, ja līdz tam neesat pavadījis nedēļu kalnos. Tāpat ir arī ar kompensāciju – pēc pārgājienā pavadītas nedēļas man ir daudz vieglāk plānot ēdienreizes proporcionāli slodzei un turēties pie tās, paturot prātā diabētisko lēmumu ķēdīti. Jāēd nevis garšīgi, bet – veselīgi. Attīstās tāda kā paralēlā kontrole. Sāc domāt pāris stundas uz priekšu vai līdz dienas galam. Man šķiet,ka tās ir ļoti svarīgas prasmes kompensācijai – spēt plānot un novērtēt riskus.

Pirms kalnos kāpšanas un pārgājieniem, mans garākais pārgājiens bija 2 nedēļas, divreiz ilgāks kā šis kāpiens. Man ne tikai jāpārdomā maršruts, bet arī visas pārgājiena stundas, cik daudz saldumu man vajadzēs.Šādus saldumus es pats saucu par „degvielu” divām nedēļām un tā jāietilpina kopā ar visu pārējo iedzīvi 80 litru mugursomā, sākot ar katliņu līdz insulīna adatām.

Pēc tam rīta skrējiena saplānošana aizņem līdz 30 sekundēm laika. Esmu iemācījies modelēt negatīvās situācijas. Kas sekos, ja notiks pats ļaunākais. Jau ilgu laiku, man visur ir rezerves diabētiķu komplekti – darbā, pie draugiem, mājās, visur, kur es bieži uzturos. Es pat apsveru iespēju atstāt tos bāros un publiskās vietās, kuras bieži apmeklēju un kurās mani pazīst.

Es ar lepnumu esmu iemācījies pateikt, ka man ir cukura diabēts. Jā, es slimoju ar diabētu un noskrienu 21 kilometru stundā un četrdesmit piecās minūtē, vai, jā, es slimoju ar diabētu un šī ir mana 27 kilogramus smagā mugursoma – „Vēlaties pacelt?” Ar tādu pašapziņu es insulīnu injicēju jebkurā vietā un jebkādu cilvēku priekšā. Man ir daudz draugu, kuri slimo ar 2. tipa cukura diabētu un interesējas par adekvātu zemo ogļhidrātu diētu. Mūsdienās daudzi dzīvo tā, it kā viņi nomirs tikai pēc 300 gadiem. Es esmu saticis tādus diabētiķus, kuri māna paši sevi, uzskatot, ka var ēst visu. Pats galvenais, ko man iedevis diabēts, ir apziņa, ka es nomiršu. Nāve ir vienīgā 100% garantija, kas mums ir, un tā motivē dzīvot interesantāku dzīvi  šeit un tagad – cīnīties, netērēt laiku muļķībām. Dariet kaut ko, kas jums sagādā prieku un padara jūs labākus,uzlabojiet prasmi pārvaldīt diabētu ejot pārgājienos vai kā savādāk, dzīvojiet šodienai.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *