Juridiskā adrese: Ķekavas novads, Rāmava, Purmaļu iela 12, LV-2111

KRISTA TEIVĀNE: “Es neesmu ārsts, uztura speciālists vai fitnesa treneris, taču slimoju ar diabētu jau gandrīz 30 gadus. Mana veselība ir stabila, un savā dzīvē esmu daudz sasniegusi, par ko pateicos diabētam. Es no sirds vēlos šo enerģiju, zināšanas un pieredzi nodot tālāk.”

Sveika, Krista! Šodien starptautiski tiek atzīmēta Pasaules Diabēta diena, tāpēc aicinājām Tevi uz sarunu. Ko šī diena un viss novembris, diabēta mēnesis, nozīmē Tev personīgi?

Man ir blāvas atmiņas no Bērnu slimnīcas laikiem, kur pavadīju lielu daļu savas bērnības. Šķiet, ka novembrī slimnīcas nelielajā spēļu telpā varēja atrast vairāk krāsojamo grāmatu kā parasti, dažreiz pat kādu jaunu spēļu mantu. Tie bija svētki, bet pavisam citādi kā šodien.

Šī diena man kļuva īpaša 2016.gadā, kad kādā maija pēcpusdienā iegriezos Uzņēmuma Reģistrā, lai iesniegtu dokumentus par jaunas biedrības – Latvijas Diabēta centrs – tapšanu. Man 14.novembris ir diena, kad jūtu izteiktu saikni ar visiem diabēta pacientiem Latvijā un pasaulē, jo mūs vieno kaut kas, ko nevaru aprakstīt vārdos.

Vai Tu pazīsti daudzus diabēta pacientus?

Agrāk zināju ļoti maz sev līdzīgo, jo izvairījos no sarunām par slimību, mēģināju to izolēt no savas dzīves un slēpu. Līdz ar Diabēta centra tapšanu esmu iepazinusi daudzus brīnišķīgus, iedvesmojošus un talantīgus cilvēkus, kuri slimo ar diabētu. Un, esot kopā ar viņiem, ir tā sajūta, ka Tevi beidzot saprot, ka vari saprasties bez vārdiem. Pazīstu gan pieaugušos, gan bērnus un pusaudžus. Katra stāsts ir īpašs un citāds, bet es tos izjūtu līdz kaulam. Man šķiet, ka mēs esam īpaši stipra komūna, pat, ja ikdienā nekomunicējam bieži. Ikreiz, kad Diabēta centra pasākumos tiekamies, saprotam, ka vēlamies to darīt biežāk, jo enerģijas apmaiņa iedvesmo. Esmu iepazinusies ar diezgan daudziem diabēta pacientiem no ārzemēm, šajā ziņā Facebook un citas sociālās platformas ļoti palīdz. Esmu sapratusi, ka mūsu problēmas un jautājumi atšķiras tikai niansēs, un diabēts ASV ir tas pats, kas diabēts Singapūrā un Latvijā.

Kas mainījies Tavā dzīvē pēdējo gadu laikā?

Kas attiecas uz manu slimību, tad, protams, daudzo slimošanas gadu laikā ir radušās dažādas diabētiskās komplikācijas, kas manu ikdienu nepadaru vieglāku. Manā izrakstā var lasīt šādus vārdu savienojumus – diabētiska distāla simetriska polineiropātija, diabētiskā lipoīda nekrobioze, diabētiska autonoma kardiopātija ar ortostātiski hipotensiju, gastroparēze, diabētiskā nefropātija, diabētiskā retinopātija abās acīs, diabētiskā makulopātija labajā acī utt.

Es sen vairs nejūtos kā pacients, bet gan “endokrinologs – autodidakts” (smejas), jo, gribot negribot, nācies iemācīties visu šo komplikāciju izcelsmes iemeslus, iespējamo progresu un būtībā jebko, kas saistīts ar manu ķermeni un tā sarežģītajiem procesiem.

Diabēts ir viena no sarežģītākajām slimībām tādā ziņā, ka nav un nebūs divu vienādu dienu un arī tāpēc, ka tik daudz ir atkarīgs no paša cilvēka un viņa attieksmes pret slimību. Kopš slimoju, un tas ir gandrīz 30 gadus, neatceros, ka kāda likumsakarība būtu akmenī cirsta, attiecīgi, atslābt nedrīkst ne mirkli, kas, protams, ar laiku ietekmē arī nervu sistēmas darbību.

Pēdējo gadu laikā esmu beidzot iemācījusies dzīvot kvalitatīvu, pilnvērtīgu dzīvi ar HbA1c (sapratīs tikai savējie) ap 5 un 6, sportojot, strādājot, mācoties, iedzerot vīnu un dejojot līdz rītam. Tas viss ir iespējams, bet prasa ārkārtīgi daudz enerģijas plānošanā, domāšanā, kļūdu analizēšanā. Principā – diabēts ir viena liela kļūdu analīze mūža garumā, samierinoties ar faktu, ka likumsakarības strādā reti. Katru dienu nākas pārdomāt, pārplānot un eksperimentēt ar sevi, jo tikai tā iespējams sasniegt labus rezultātus.

Man ļoti negribas ticēt, ka apmeklējot ārstu vai diabēta māsu, ir iespējams “iemācīties” diabētu. Man šķiet, ka tas ir jāmācās visu laiku. Vismaz es joprojām katru dienu uzzinu kaut ko jaunu par savu ķermeni un slimību, kas, protams, ietekmē mani kā personu.

Šobrīd gan varu teikt, ka beidzot jūtos pietiekami nobriedusi un pārliecināta par stabilu savas slimības kontroli ikdienā.

Vai es drīkstu minēt, ka Tava lielākā vēlēšanās ir kaut Tu nekad nebūtu saslimusi ar diabētu?

Klusums

Izklausīsies dīvaini. Nē, es nekad par to neesmu domājusi. Vienīgais, par ko esmu pārdzīvojusi gan bērnībā, gan tagad, ir tas, ka maniem vecākiem ir bijis tik daudz jācieš. Kad atceros mammas skumjās saraudātās acis, kad biju maza, un abu vecāku satraukumu vēl šodien, ja laicīgi neatbildu uz telefona zvanu, sirds sažņaudzas. Es vienmēr esmu domājusi, ka vēlos uzlabot savu dzīvi, un katru dienu domāju par to, kā to izdarīt. Smagajos mirkļos slimnīcās, kad moka lielas sāpes vai sliktumi, protams, uz mirki rodas jautājums “Kāpēc es?”, bet tikpat ātri tas pazūd, jo izdzīvošanas instinkts ir daudz spēcīgāks par žēlošanās vajadzību. Esmu mierinājusi savu ģimeni, kad pati guļu slimnīcas gultā un man ir grūti, ka viss būs labi, jo redzu, ka tuvajiem tas ir smagāk nekā man pašai. Laikam jau tā bezpalīdzības sajūta ir vissmagākā.

Kas attiecas uz mani pašu, tad domāju, ka viss, ko dzīvē esmu sasniegusi, ir manas slimības dēļ. Tā attīsta spītu augstākajā pakāpē – pierādīt, ka esi tikpat labs kā veselais cilvēks vai pat labāks. Es domāju, ka, ja man nebūtu diabēts, es būtu daudz “mīkstāka”. Diabēts man ir iemācījis izturību, pacietību, empātiju, nepadošanos un mīlestību pret cilvēkiem. Un šīs taču ir fundamentālas dzīves vērtības.

Mēs esam dzirdējuši, kā plāno uzsākt kādu jaunu projektu savā dzīvē, kas saistīts ar diabēta mentoringu jeb pieredzes nodošanu, apmācīšanu. Vai vari pastāstīt vairāk?

Jā, tā tiešām ir. Pēdējos gadus es pamazām esmu briedusi šai idejai – kā nodot savu pieredzi un palīdzēt diabēta pacientiem ar mazāku pieredzi un informācijas trūkumu par to, kā ar sevi tikt gala ikdienā, kā emocionāli turēties, kā skaitīt ogļhidrātus, sportot un darīt jebko, kas pašam ir svarīgs, neļaujot slimībai atņemt sapņus.

Sāku ar to, ka izpētīju – pasaulē šādas lietas notiek. Un šie stāsti mani iedrošināja un iedvesmoja. Esmu izlasījusi arī simtiem grāmatu par diabētu un to saistītām tēmām.

Es neesmu ārsts, neesmu uztura speciālists vai sporta treneris. Taču slimoju ar diabētu jau gandrīz 30 gadus. Mana veselība ir stabila, esmu ļoti laimīga un tik daudz ko jau paspējusi sasniegt, par ko esmu pateicīga diabētam. Es no sirds vēlos šo enerģiju, prasmes un pieredzi nodot tālāk. Man ir sajūta, ka tas ir mans dzīves pienākums, ja reiz pilnajā lozē iekrita slimība. Es ticu, ka viss notiek kaut kādu iemeslu dēļ. Iespējams, es saslimu, lai palīdzētu daudziem citiem diabēta slimniekiem nepadoties, izķepuroties un būt lepniem par sevi. Lai cik tas neizklausītos absurdi, es esmu lepna par to, ka man ir diabēts, jo tā ir daļa no manis, kas mani padarījusi par labāku cilvēku.

Vai domā, ka ir nepieciešamība pēc šāda pakalpojuma Latvijā?

Jā, es domāju, ka ir ļoti liela nepieciešamība, jo cilvēki ir izslāpuši pēc informācijas un atbalsta. Neskatoties uz to, ka internetā pieejams liels informācijas apjoms par šo diagnozi, cilvēki nezina, kuram no avotiem uzticēties, kuram ne un bieži vien pieļauj fundamentālas kļūdas, kas ietekmē viņu veselību. Lai pacienti tiktu pie endokrinologa vai diabēta māsas, ir jāstāv rindās, savukārt tas ir vienīgais veids, kā iegūt uzticamu informāciju un izglītošanu.

Es atceros sevi – ja man pirms 10 gadiem kāds būtu piedāvājis konsultāciju pie īsta diabēta pacienta, kurš patiešām mani saprot, saprot manas sajūtas, kuras nesaprot neviens veselais, pat ārsts, es šo iespēju viennozīmīgi izmantotu. Toreiz šķita, ka esmu viena uz pasaules.

Man ir tik ļoti žēl tās mammas un tētus, kuri uzzina diagnozi jeb “spriedumu” un ir izmisumā, jo saprot to, ka dzīve vairs nebūs tāda, kā bija. Sapņi sabrūk, iestājas depresija, izmisums, palīdzības meklēšana internetā pēc izrakstīšanās no slimnīcas.

Bērni nesaprot, kas ar viņiem notiek, pusaudži kautrējas no savas slimības un ignorē to, bet pieaugušie sevi vienkārši noraksta un pierod justies slikti ikdienā. Bet tā nav norma, mēs varam justies labi, ja iemācāmies savu slimību un veidojam stabilas attiecības ar to. Un šeit es redzu, ka varu palīdzēt daudziem.

Vai kaut ko speciāli mācījies, lai uzsāktu mentoringu?

Pirms pāris mēnešiem nokārtoju starptautisku Royal College of Nursing akreditētu sertifikātu, kas apliecina manas zināšanas par diabēta monitoringu, ārstēšanas metodēm, komplikācijām un atbalstu cilvēkiem, kuri slimo ar šo slimību. Paralēli apgūstu kursu “Global Public Health”, lai pilnveidotu savas zināšanas par tēmām, kas saistītas ar veselības aprūpi pasaulē. Interese par medicīnu man parādījās diabēta dēļ un tad, kad jau biju kļuvusi par profesionāli mārketingā, taču uzskatu, ka nekas nav zaudēts un varu mācīties arī šodien, paralēli lietām, kurās esmu profesionāla. Mediķis es nebūšu, bet vēlos orientēties medicīnas jautājumos.

Es vēlreiz uzsveru, ka neesmu ne ārsts, ne uztura speciālists vai fitnesa treneris, bet es zinu, kas ir diabēts un kā ar to sadzīvot. Tā ir mana lielākā dzīves skola, un es esmu lepna, ka līdz šim esmu to izturējusi.

Kā izpaudīsies diabēta mentorings?

Tās būs individuālas nodarbības jeb drīzāk es gribētu teikt – laika pavadīšana – ar cilvēkiem, kuri paši slimo ar diabētu vai viņu līdzcilvēkiem, kuriem nepieciešams padoms un atbalsts.

Šis kopā pavadītais laiks noteikti atšķirsies no tā, vai cilvēks ir bērns, pusaudzis vai pieaugušais. Es vēlos diabēta pacientiem nodot savu pieredzi un palīdzēt izvairīties no kļūdām, kuras pati esmu pieļāvusi un izbaudījusi uz savas ādas. Protams, diabēts ir ļoti individuāls, un katra pacienta ikdiena ļoti atšķiras, tomēr ir kopsakarības, kas attiecas uz mums visiem. Ikviens var izlasīt simtiem grāmatu, noklausīties visus podkāstus un noskatīties dokumentālos raidījumus par diabētu, ko arī esmu izdarījusi, taču tas, ko varu iedot es, ir pieredze un empātija jautājumos, kurus saprotam, precīzāk, izjūtam tikai mēs – diabēta pacienti.

Ja kādam būs vēlme, mēs varēsim pamest satikšanās telpas un kopā doties pastaigā, sportot, dzert kafiju vai darīt citas lietas, kas ir nozīmīgas pašam cilvēkam.

Tas, ko es vēlos panākt ar šo mentoringu – palīdzēt atrast jēgu no jauna, uzlabot dzīves kvalitāti, iemācīties rēķināt ogļhidrātu devas un daudz, daudz ko citu.

Kādam noteikti pietiks ar vienu tikšanos, kādam citam varu būt blakus ilgāku dzīves posmu. Kas pats svarīgākais – lai cilvēks iegūst pārliecību, informāciju un nebaidās no savas slimības.

Kā Tevi varēs atrast?

No šodienas variet sekot līdzi manām gaitām kopā ar diabētu Instagram kontā @kristaardiabetu, kur uzzināsiet ne tikai to, kā es pati sadzīvoju ar diabētu, bet arī noderīgu informāciju vai vienkārši iedvesmoties labākai ikdienai kopā ar mani. Bet, ja vēlies, lai kļūstu par tavu diabēta dzīvesveida mentoru, raksti uz Instagram kontu vai e-pastu krista@diabetam.lv.

Ko Tu šodien novēlētu visiem diabēta pacientiem?

Šī ir mūsu diena, draugi! Lai cik muļķīgi varētu šķist svinēt slimību, esam traki un svinam! Mēs jau tāpat esam traki, jo mūsu izdzīvošanas komplektā ir želejkončas. J Ēdam šodien kūku, jo mēs drīkstam! Mēs esam tik dažādi un brīnišķīgi! To pierāda fotoizstāde “Stiprāks par diabētu”, kuru varēsiet aplūkot lielveikalos, sākot no šodienas – pirmā izstāde tirdzniecības centrā “DOMINA”.

Es no sirds priecājos par katru no mums, kurš uzdrīkstas runāt par diabētu, lai lauztu stereotipus, palīdzētu identificēt pirmos saslimšanas simptomus un informētu, kā rīkoties, ja līdzcilvēkam ar diabētu kļuvis slikti.

Šodien ir mūsu diena, priekā!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *