Otrais raksts sērijā “Salds un vēl saldāks” – Fruktoze jau sen ir atzīta par nevēlamu

Ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā un pasaulē cilvēkiem ir sava veida mīlestības/naida attiecības ar mākslīgajiem saldinātājiem. No vienas puses, ja mūsdienās klausāties jebkuros ieteikumos par diētu, tad cukurs ir burtiski velns, tāpēc izvairīšanās no tā ir lieliska ideja. No otras puses, aizstāt to ar mākslīgajiem saldinātājiem visdrīzāk ir tik pat slikti, jo tie taču satur biedējošas ķīmiskas vielas, kas var izraisīt “visu”. Protams, ir iespējams turpināt dzīvi, neuzzinot patiesību, bet mēs vēlējāmies noskaidrot, kā tad ir – vai drīkstam lietot savā uzturā saldinātājus vai tomēr tie nav ieteicami. Aicinājām uz sarunu RAKUS Stacionāra “Gaiļezers” diabēta aprūpes māsu, Līgu Ārenti.

Tātad, Līga, sakiet, cukura aizstājēji – vai mums tos lietot vai labāk tomēr ne?

– Visi cukura aizstājēji, kuri Eiropas Savienībā ir atļauti lietošanai, ir droši. Tie ir diezgan plaši izpētīti, un tiem ir noteikta maksimālā pieļaujamā dienas deva. Tiesa, cukura aizvietotāju dienas patēriņam ir grūti izsekot, jo šīs vielas ir pievienotas arī nepārtikas produktiem, bet diez vai no zobu pastas jūs saņemsiet kaut cik vērā ņemamu cukura aizvietotāja devu. Ražotājiem nav noteikta obligāta prasība norādīt cukura aizvietotāja daudzumu savos produktos. Parasti cukura aizvietotāju maksimālās devas ir diezgan augstas un tās nav viegli pārsniegt.

Vai ir kāda īpaša saldinātāju grupa, kurai vajadzētu dot priekšroku, attiecībā pret citiem?

– Izvēloties to, ko mēs nogādājam savā kuņģī, vienmēr priekšroka ir „dabīgiem” produktiem, pretstatā mākslīgi iegūtajiem. No cukura aizvietotājiem biežāk lietotie ir stēvija un bērzu cukurs. Piemēram, bērzu cukura saldo garšu nodrošina ksilitols, kurš pieder pie cukura spirtu grupas. To iegūst sarežģītā fermentācijas procesā, un tas nosaka diezgan augsto cenu. 

Vai diabēta pacientam lietot saldinātājus ir tik pat droši kā veselam organismam?

– Interese par cukura aizvietotājiem nenoliedzami ir divām grupām – tiem, kuri grib samazināt vai nepalielināt svaru un cilvēkiem ar cukura diabētu. Plaša meta-analīze tika publicēta 2019.gada janvārī žurnālā British Medical Journal, kuram ir laba zinātniskā reputācija (1) . Meta- analīze nozīmē to, ka tiek sameklētas visas pieejamās zinātniskās publikācijas par attiecīgo tēmu, salīdzināta metodoloģija un izdarīti secinājumi. Šinī gadījumā: nav drošu pierādījumu ne tam, ka cukura aizvietotāji ir kaitīgi, ne tam, ka cukura aizvietotāju lietošanai ir kāda pozitīva ietekme uz veselību. Tas ir par vispārējo populāciju, ja runājam par cilvēkiem ar cukura diabētu, cukura aizvietotāji noteikti palīdz izbaudīt desertus bez glikozes līmeņa paaugstināšanās. Meklējot internetā „nekaitīgākos” cukura aizvietotājus, saraksta priekšgalā noteikti atradīsiet fruktozi. Tā nu gan jau sen ir atzīta par nevēlamu ne tikai cukura diabēta pacientiem, bet arī pārējiem. Fruktoze ir ogļhidrāts, tātad agrāk vai vēlāk cukura līmeni tomēr paaugstinās. Izvēlamies tos, kuru molekula nav ogļhidrāts.

Fruktoze ir vienkāršā cukura veids (ogļhidrāti visvienkāršākajā formā), kas ļoti atšķiras no savas “māsas” cukura, proti, glikozes. Ēdot fruktozi, tā zarnās uzsūcas lēnāk, un absorbcija ir ierobežota.

Daži cilvēki, piemēram, diabēta pacienti, uzskata fruktozi par labāko no vienkāršajiem cukuriem, jo tas netiek izmantots tik ātri vai efektīvi. Kad fruktoze tiek cauri zarnām, tā ātri nonāk aknās apstrādei. Atšķirībā no glikozes, fruktoze var metabolizēt tikai aknās, savukārt, glikozi var pārnest uz citiem ķermeņa audiem, piemēram, muskuļiem. Ja uzturā tiek lietots daudz fruktozes, tai ir tikai viena vieta, kur nokļūt – jūsu aknās – , radot tām ievērojamu pārslodzi un patērējot aknu šūnu fosfātu rezerves. Ja aknu glikogēna līmenis ir “pilns”, kas praktiski ir visu dienu, izņemot pirms brokastu ēšanas, tad šī fruktoze tiek pārvērsta taukos. Tā kā jūsu aknas nevēlas uzglabāt šos jaunos taukus, tās tiek piegādātas citām ķermeņa daļām; vietās, kur to nevēlaties, piemēram, vēderu vai muguras lejasdaļu. Fruktozei ir arī citi nelabvēlīgie faktori, piemēram, to lietojot, aizkuņģa dziedzeris izdala vairāk insulīna, nekā organismam nepieciešams, tādējādi veselam cilvēkam var tikt veicināts 2.tipa diabēts.

Nākamajos rakstos sērijā “Salds un vēl saldāks” turpināsim analizēt dažādus saldinātāju veidus un to ietekmi uz mūsu veselību.

  1. Toews, Ingrid; Lohner, Szimonetta; Küllenberg de Gaudry, Daniela; Sommer, Harriet; Meerpohl, Joerg J (2 January 2019). “Association between intake of non-sugar sweeteners and health outcomes: systematic review and meta-analyses of randomised and non-randomised controlled trials and observational studies”BMJ364: k4718.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *